Pulkstens rāda piecas pāri septiņiem,
Es pamostos no vīra mātes bļāvieniem,
Pie kājas viņai fakts, ka šodien piektdiena,
Šī diena noteikti vairs nekļūs perfekta.
Pulkstens rāda piecas pāri deviņiem,
Ielas pilnas lēniem, skumjiem cilvēkiem,
Un stāvot pārpildītā dzelzceļ` stacijā
Sajutos kā trakā cirkā arēnā.
Līdz pēkšņi kaut kas smadzenēs man saslēdzās,
Un apkārt visi vienā dejā iegriezās.
Dejo tur, kur mūzika sauc.
Ja skumji kļūst - nesēdi mājās!
Smejies un priecājies, dejo un līksmojies,
Piecel sēdošos kājās!
Pulkstens rāda piecas pāri divpadsmit,
Jau atkal visi skraida tā kā apsēsti,
Centrāltirgus, Ziepniekkalns, vēl stacija.
Steiga, nervu sabrukums, viss kaitina.
Pulkstens rāda piecas pāri pusnaktij,
Klāt vakars un mēs visi atkal laimīgi.
Jo steiga, nervu sabrukums ir pagātnē,
Un visi varam skaļi kliegt - klāt ballīte!
Lai atkal smadzenēs man kaut kas saslēdzas,
Un apkārt visi vienā dejā iegriežas.
Dejo tur, kur mūzika sauc,
Ja skumji kļūst - nesēdi mājās!
Smejies un priecājies, dejo un līksmojies,
Piecel sēdošos kājās!
Laiks paiet nemanot, mirkli šo izbaudot,
Arī ballītēm pienāk reiz beigas.
Bet laiks jau nav nauda
Vai kaimiņa bauda.
Tāpēc, piecelsim sēdošos kājās!
