Ak, mēs ceļotāji dzīves vilcienā,
Iekāpjam, izkāpjam, pret pašu gribu.
Maldāmies vien elpas vilcienā,
Aizmiglotu skatienu, stacijām pa vidu.
Garos maršrutos noguruma liekti,
Sēžam un veramies tukšumā.
Ja acīm redzami vien ceļazīmju mieti,
Jāspēj atrast skaisto pat klusumā.
Nedomāt, neminēt, neplānot laiku,
Skaistākais notiks mums nemanot!
Ja nebūtu cerības - nebūtu laimes.
Uzticies mirklim un nosargā to!
Zem rietošās saules tālumā,
Jaunas draudzības ziedi plaukst.
Tie neziedēs pagātnes sausumā,
Ja pēc tīra cerību lietus tie alkst.
Ik rītu mēs mostamies nenojaušot,
Kurā stacijā dzīve mūs atstās,
Bet sapņojot, smaidot un izdzīvojot,
Ar laiku mēs noteikti spēsim to saprast.
Nedomāt, neminēt, neplānot laiku,
Skaistākais notiks mums nemanot!
Ja nebūtu cerības - nebūtu laimes,
Uzticies mirklim un nosargā to!
