Tavās spēcīgās rokās es vēlos, kaut mirkli vēl aizmirsties,
Rītos, dienās un naktīs, blakus Tev pamosties.
Tavu kaislīgo, maigo elpu, uz kakla vēlos sev just,
Tavā balsī, vārdos un smieklos, kā bezdibenī zust.
Es paņemšu pusi no raizēm, kas naktīs sirdi Tev griež.
Es paņemšu pusi no rūpēm, kas rītos plecus Tev spiež.
Es atdošu savas sirds liesmu, kas Tavā prombūtnē smeldz.
Es atdošu bērnības smieklus, kas skan kā tīrākais zelts.
Maigums piepilda sirdi tik ļoti, ka reizēm mazliet pat sāp,
Kaut es varētu aizmirst tos vārdus, pār Tavām lūpām, kas nāk.
Mēs esam viens otram, Tu redzi, nekas vairs nav svešs un tāls,
Tikai divas sirdis, kas šonakt, ir tur, kur vien dubļi un māls.
Es paņemšu pusi no raizēm, kas naktīs sirdi Tev griež.
Es paņemšu pusi no rūpēm, kas rītos plecus Tev spiež.
Es atdošu savas sirds liesmu, kas Tavā prombūtnē smeldz.
Es atdošu bērnības smieklus, kas skan kā tīrākais zelts.
Es paņemšu pusi no saules, uz mājām tā pavadīs mūs,
Dosimies sadotām rokām, pļauta zāle zem kājām mums būs.
Es paņemšu pieskārienu, kas atdod man to, kas bij` liegts,
Tu būsi mans aizliegtais auglis, pat ar mani, ja nepaliec.
