Kad laiks nepielūdzami pagatnē rauj,
Šķiet, nākotnes sapņus un cerības grauj.
Tas noglāsta, apskauj, un neļauj man iet,
Liek nākotnes pasakā mezgliņu siet.
Laužos uz priekšu caur aizmirstu naidu,
Sastingstu, ieraugot to pašu smaidu.
Te nu, viņš ir, - sen jau aizmirstais draugs,
Tāds pats, kādu atceros, - spēcīgs un stalts.
Es dzirdu kā uzvirmo dzirksteļu lietus,
Apklusti, ieklausies, paliec tepat.
Es atceros kopīgos saules rietus,
Aizmirsti, neklausies, paliec tepat.
Līdz šim man ir bijis vien svarīgs mans "es",
Kā melnbaltie taustiņi un klavieres.
Gribu atkal ar Tevi runāt, mans draugs.
Līdz Tava balss, mani līdzi sev sauks.
Es neprasu daudz, mazu mirklīti prieka,
Siltuma, rūpju un kopīga miega.
Zilas debesu jūras un daļiņu zvaigznes,
Pāri rīta rasai, lai skumjas prom aiznes.
Es dzirdu kā uzvirmo dzirksteļu lietus,
Apklusti, ieklausies, paliec tepat.
Es atceros kopīgos saules rietus,
Aizmirsti, neklausies, paliec tepat.
Varbūt kādu dien' nodzisīs prieks par šo brīdi,
Varbūt izsāpēs klusums kā aizmirstie strīdi,
Tomēr, trešdaļa manis, vēl ilgosies, gaidīs,
Alkstot pieskārienus, manas lūpas Tev smaidīs.
