Tikšanās.

Vasara, pilsēta, vakars jau vēls,

Ejot pa ielu, man priekšā vīd tēls.

Nezināms, vilinošs, spēcīgs un stalts.

Klusībā saprotu - liktenī kalts.

Pirmie vārdi pār lūpām, kas krīt,

Aizslīd līdz vietai, kur cerība mīt.

Vāja un trausla, tā gaidīja dienu, 

Kas mainītu pasaules uztveres sienu.

Viņa smaržas uzvirmo gaisā uz brīdi,
Reibinot mani, it kā par spīti,
Saprāta balss cenšas noturēt grožos,
Tik viegli, es nokļūstu skāvienos drošos.

Viņš stāsta par sevi, par mūziku, dzeju,
Ar apbrīnu vēroju izcilo seju.
Tik viena doma prātā man skan,
Šim stāstam ir jābūt laimīgam.

Dziļais acu skatiens piepilda sirdi, 

Mana dvēsele kliedz: "Vai Tu mani dzirdi?"

Apvaldīts pieskāriens saplūst ar mirkli,

Un pēkšņi laiks apstājas vien uz acumirkli.

Sajūtas, ko neaprakstīsi vārdos,

Mirkļi, par kuriem nevajag prātot.

Patīkams satraukums piepilda sirdi,

Viņa dvēsele čukst: "Vai tu mani dzirdi?"

Foto: www.pinterest.com/pin/342414377900760807/