Sadotām rokām.

Es redzu Tavas acis,

Tās mirgo kā dejā.

Valdzinājums pieskarties.

Saprast, kur ejam. 

Mazliet par teātri,

Mazliet par Tevi,

Mazliet par apbrīnu, 

Atklājot sevi. 

Ziemassvētku brīnumi,-

Sniegs un Tavs smaids,

Mani pārsteidza negaidot,

Pieskāriens maigs..

Kur ejam mēs šodien,

Ko mulsumā gaidam,

Viens no otra.

Un atkal jau smaidam. 

Ikvienam šai pasaulē,

Ir vieta, kur gaida, 

Kur atgriezties vienmēr,

Kur pakļauties smaidam.

Gribu redzēt šo vietu,

Ar Tevi reiz kopā.

Pustumšā klusumā

Sadotām rokām. 

Šai trakā pasaulē.

Šai trakā pasaulē, pa zemi mēs ejam, 

Diena uzausīs, sabruks šī nakts.

Jau atkal par dzīvi mēs saldi smejam, 

Tās atmiņas dosimies saulrietā rakt. 

Vai iespējams izraut ir sirdi no krūtīm, 

Tās vietā milzu akmeni likt?

Nē, nav, un tāpēc es allaž jūtu, 

Brīva no Tevis vairs nespēšu tikt. 

Prāts izspēlē lomu spēles atkārtoti, 

Kā tevi, mīlestība, apvārdot?

Glāzē kūst ledus tik samāksloti.

                               Tevis trūkst.

                                   Pietrūkst.

Esi mana dziesma, mans kliedziens tāls, 

Esi manas rētas dziedējošs sāls, 

Esi mana skatuve, esi mans tēls, 

Esi mana liesma un pieskāriens vēls.

Šai trakā pasaulē, pa zemi šo ejam, 

Viens otram garām, vai tāds ir šis stāsts?

Aizveries! Atceries kā kaislīgām dejām,
Nodevās Tavs neizlēmīgais prāts.

Vai iespējams izraut ir vārdus no lūpām,
Un tajās skaistākās atmiņas likt?

Nē, nav, un tāpēc es sekošu jūtām,
Lai atpakaļ nākotnē varam mēs tikt!

Prāts izspēlē lomu spēles atkārtoti, 

Kā tevi, mīlestība, apvārdot?

Glāzē kūst ledus tik samāksloti.
(...)

Būšu pati par sevi. Daiļa.

Uz vienu vakaru mulsinošu, 

Nolikt pie malas tās trauslās rotas, 

Jo bez rotām sevi parādīt - 

To mēs visgrūtāk protam. 

Tas opāla mirdzums no gredzena nāk, 

Un tas ir tik maģiski saucošs, 

Ka atmiņas skaistas pār mani līt sāk, 

Izvēle mana - kā vilkacis kaucošs.

Nemeklē, lūdzu, atskaņās mani, 

Tuvumam atskaņu nebūs un nav.

Manam gribošam "Nē", savu vārdu saki, 

Savās drošības jostās vien mani kal. 

Ko, mīļais, tev tāda kautrība dos, 

Ja es vienmēr staigāšu kaila.

Manas rotas reiz ripos atvaros,

Būšu pati par sevi. Daiļa. 

Kamēr vēl šajā pasaulē, 

Ne visiem ir stipras rokas, 

Ar trauslajām rotām es rotāšos, 

Jo to mēs vislabāk protam.