Zem sniega paslēpsies rīts.
Es iešu un nepadošos,
Līdz plecus spiedīs mans spīts.
Vai sevi maz mānīt ir vērts
Un mierināt sirdi ar to,
Ka, daudz ko pazaudējot,
Var saglabāt tomēr kaut ko?
Skaudri atmiņas pārnāk,
Man šķita, ka reiz bija cits,
Ne tas, kurā šovakar raugos.
Tavā balsī atpūšas sirds.
Katru ilgstošo klusuma brīdi,
Ir pēcsvētku sajūta manī,
Satraukts piezogas skatiens,
Tavi pirksti manējos apvij.
Un es zinu, ka nebūs raižu,
Jo turpmāk viss citādi būs.
Mēs būsim viens otram uz laiku,
Uz laiku, kas noglāstīs mūs.
Ieklausies brīdi. Ne sevī, ne manī,
Ieklausies klusumā, draugs.
Pāri pusnaktij lēni tas aizplūst,
Kā mans vienīgais acuraugs.
Kad saule debesīs nogurs,
Zem sniega paslēpsies nakts.
Es iešu un nepadošos,
Pie Tevis, ja nenāksi pats.
Foto: www.pinterest.com/pin/531354456020165982/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru