Gribētos, lai ne tikai gribētos.../atziņu vakarā/

Par naudu laimi nenopirksi, 

Tomēr sanāk kaut kā tā:

Labāk raudāt Lambordžini, 

Nekā sestā tramvajā.

Brīvdienās, kad dzīvi svinu, 

Pa kabatai nav it nekas.

Vai tāpēc, ka par daudz es gribu?

Vai vienkārši man neveicas?

Gribētos, lai ne tikai gribētos...

Bet, ko un kāpēc... neatceros.

Piedod savam ienaidniekam, 

Bet atceries kā viņu sauc.

Iedod naudu vijolniekam, 

Kam uz ielas garām trauc. 

Kas pēdējais par dzīvi smejas, 

Tam lēnu pielec tik un tā. 

Tam apkārt flegmātiskas fejas, 

Un poltergeists vēl kabatā. 

Gribētos, lai ne tikai gribētos...

Bet, ko un kāpēc... neatceros.

Dzīvot ir labi, bet labi dzīvot - vēl labāk.

Jo iespēju vairāk,  jo vēlēšanos mazāk.

Gribētos, lai ne tikai gribētos...

(...)

Personīgai Atkāpei. /autors - zināms/

Ja tev kādreiz grūti ir izteikt vārdus,
Tieši tos, kuri nospiež tev sirdi.
Nebaidies, pat ja tie aizbiedēs kādu,
Sirdij nepatiks, ja būsiet šķirti.

Ikviens no mums zina, ka cilvēka prāts
Un jūtas, kas izkrāso dzīvi,
Paliek līdz galam neizdibināts,
Un sapņi kļūst pārāk stīvi.

To nākotni, tagadnei, kas tīkama šķiet,
Melnā atvarā bailes to ieraus.
Tad dzīve kļūs melnbalta, sāpēs mazliet,
Līdz citas rūpes to ieskaus.

Es zinu, ka šobrīd Tu domā par to,
Un ceri, kaut viss būtu vieglāk.
Teikšu īsi, lai vēlāk nav jāmelo:
"Viss ir skaisti, ja pareizi iesāk."

Kas notika?

Kas notika ar patiesību,

Kura pazuda kopā ar nodevību.

Kas notika ar spoguli tīro, 

Kurš rāda seju tik nevainīgu. 

Kas notika ar vārdu: "Piedod",

Tu taču zini, nekad nav par vēlu.

Kas notika ar labajām lietām, 

Lietām, kas deva dzīvības jēgu.

Ieskatīšos pati sev acīs, 

Un teikšu: "Viss kārtībā!"

Klausīšos, ko sirds mana sacīs, 

Tā zinās, kad viss kārtībā. 

Kas notika ar šo pilsētu,

Tā vairs nav tāda kā iepriekš.

Kas notika ar to sarakstu, 

Ar sapņiem, ko atklāji viendien.

Kas notika ar nākotni mūsu?

Dzīvi brīvu bez bailēm.

Kas notika ar Tevi?

Kas notika ar mani? 

Ieskatīšos pati sev acīs, 

Un teikšu: "Viss kārtībā!"

Klausīšos, ko sirds mana sacīs, 

Tā zinās, kad viss kārtībā. 

Par ko gan es varētu kļūt?

Par ko gan es šonakt varētu kļūt?
Kādas krītošas zvaigznes fragments būt.
No netveramiem sapņiem darināts,
Pilns smalku pārdomu un domu krāts.

Par ko gan es šodien varētu kļūt?
Klavesīna melnbaltais taustiņš būt.
No dziesmām, mīlestības, dzīves un mokām,
Plūst spējā smarža kā sandelkokā.

Par ko gan es šorīt varētu kļūt?
Kristāldzidra asaru lāse būt.
Tai meitenei daiļai, kas viena būs rīt,
Tā vēro kā krītoša zvaigzne krīt.

Nekad es dzīvē.

Nekad es dzīvē neesmu varējusi, 
Līdz galam pretī laimei skriet.
Pat saprātu pie sienas piespiedusi, 
Par sevi man vien gribas smiet.

Nekad es dzīvē neesmu mīlējusi, 
Pa īstam, līdz altārim domas, kad skrien.
Cik izdevību garām esmu palaidusi, 
Bet mīlestības nekad nepietiek. 

Nekad es dzīvē neesmu ienīdusi, 
Tik stipri, ka ziediem pat jānovīst.
Mazā kastītē visu slikto savākusi, 
Metu Daugavā iekšā... bet tā, lai nenoslīkst.

aizmirsti lepnumu.

 

Cilvēciņ mazais, gribu teikt tikai vienu,

Aizmirsti lepnumu, atgūsti cieņu.

Ja vien draugi pa pasauli mētātos,

Ak vai, kā mēs cienītu savējos.

Kad Tu sēdi un skaties tālumā,

Piever acis un atgriezies bērnībā.

Laikā, kad netrūka patiesu smieklu,

Kad pateikt:"Piedod!", bija vieglāk par vieglu.

Un Tu sēdi un domā: "Kas mainījies?"

Vārdus vieglāk norīt kā pateikties.

Ja Tu jūti kā lepnums pa vēnām sāk skriet,

Atvadies! Lai ļauj uz priekšu iet.

Ikviens no mums dzīvē ir pieļāvis kļūdas,

Vien jautājums paliek: "Vai mācības gūtas?"

Ja pārpratumi rodas, tad risini tos,

Nevis pazaudē draugus, jau tā, vienīgos.

Nāk logā tavā.

Nāk logā Tavā gaisma kā medus,

Vien ārā spīguļo saltais ledus.

Šķiet pasaulē nav ne briesmu, ne bēdu,

Kaut biežāk blakus Tev atrasties spētu.

Lai kur es ietu gar debesu jumu,

Tu šajā vietā dod patvērumu.

Starp akmens šķembām uz kraujas malas,

Ar Tevi, kaut vai, uz vientuļas salas.

Ļauj man gar peļķēm, smaidot iet garām,

Tevi vērot, ikdienas lietas darām.

Sniegbaltu nakti zīmēt es vēlos,

Jo Tu esi tas, no kā iedvesmu smēlos.

Nāk logā Tavā gaisma kā medus,

Vien ārā jau cīruļo pavasaris.

Šķiet pasaulē nav ne briesmu, ne bēdu, 

Ar Tevi būt kopā, es mūžīgi spētu.

Foto: www.pinterest.com/pin/11329436543099769/