Tu alksti.

Tu alksti siltu glāstu, draudzības,

Un svešas, vilinošas melodijas...

Sirds nezināmām jūtām piepildās.

Tu nezini, no kurienes tās radušās.

Vien mirklis, nojausma – apbūris tevi kāds, 

Tu sevī ieklausies, dzirdams vien apmulsis prāts.

Vai jaunas cerības aizmālēs kādu rētu?

Vai tomēr trīcēs par pasauli pazaudētu?

Vai ceļos man krist un piedošanu lūgt,

Karstās asarās kā stīgai pušu trūkt.

Tu alksti siltu glāstu, draudzības,

Un svešas, vilinošas melodijas.

Tu nezini, ko teikt, uz kurieni skriet, 

Jo mīļais miers žņaudz elpu ciet.

Manu sirdi silda pavasara elpa, 

Skaidrā reibumā slīkst mana iedomu telpa.

Visas skumjas, raizes dziedot pušu plēš, 

Un lielo, nezināmo baiļu gaismu dzēš. 

Kā brīnumā, es savā sirdī klausos, 

Tā ieskauj mani maigos ziedu kausos.

Mēs katrs kaut ko dārgu sirdī nesam,

Jo pa vienu ceļu atnākuši esam. 

Tu alksti siltu glāstu, draudzības, 

Un svešas vilinošas melodijas...

Es un manas skumjas.

                             

Man lūpas nogurst, saucot Tavu vārdu,

Un Tevi gaidot, acis veras ciet.

Savu sirdi aptīšu ar skārdu,

Lai tās ilgas paliek vienuviet.

Klusi, nedzirdamiem soļiem nāk, 

Mani piespiežot pie sienas, 

Melnas dēles piesūkušās sāk, 

Skaitīt atmiņas un tukšās dienas.

Neredzamas sāpes lēnām plosa mani, 

Taustīdamās, meklē to, kā nav.

"Kur Tu esi?" vārdi izskan skaļi, 

Un pēkšņi skumjas apmulsušas stāv.

Tās skatās, pēta, atkal tuvāk nāk, 

Saudzīgi uz pleca uzliek roku, 

Pieliecās un ausīs čukstēt sāk, 

Vārdus, kas man atgādina joku.

Nedzirdami ēnas elpo tukšā istabā, 

Pāri tumsai mani smiekli stumjas, 

Vien divas sejas pavīd tukšumā, 

Sēž tur divas - es un manas skumjas. 

Patiesības stāsti.

Patiesības stāsti vienmēr īsi ir, 

Varbūt tikai vārdi mūs no laimes šķir? 

Es ieskatos Tev acīs, redzu bailes pagultē

Ietītas tās melos, un manā dvēselē. 

Patiesības stāstiem acīs nogurums, 

Bezgalīgi daudz tas atņem mums.

Tavi vārdi skan tik auksti: "Ej prom! Mani nemeklē!"

Zini, patiesības stāsti - tā ir mana pasaule!

Laiks mūs saņem gūstā,

Ietin melnā pavadā.

Mēs tam līdzi plūstam,

Līdz apkārt nav it nekā.

Šajā melu biezoknī, lūdzu, neapmaldies!

Klusi manai balsij atsaucies.

Es atklāšu Tev savu, balto sapņu valstību.

Roku rokā spēsim, uzveikt spītību.

Patiesības stāstos sevi atrast spēt,

Melno juku laiku uzvarēt.

Cīnoties par sevi, savu vietu pasaulē,

Neaizmirst par laimi, par to, - kur tā jāmeklē. 

Laiks mūs saņem gūstā,

Un līdz laimei nogādā.

Pat brīdī grūtā, 

Mēs paliksim divatā.