Es un manas skumjas.

                             

Man lūpas nogurst, saucot Tavu vārdu,

Un Tevi gaidot, acis veras ciet.

Savu sirdi aptīšu ar skārdu,

Lai tās ilgas paliek vienuviet.

Klusi, nedzirdamiem soļiem nāk, 

Mani piespiežot pie sienas, 

Melnas dēles piesūkušās sāk, 

Skaitīt atmiņas un tukšās dienas.

Neredzamas sāpes lēnām plosa mani, 

Taustīdamās, meklē to, kā nav.

"Kur Tu esi?" vārdi izskan skaļi, 

Un pēkšņi skumjas apmulsušas stāv.

Tās skatās, pēta, atkal tuvāk nāk, 

Saudzīgi uz pleca uzliek roku, 

Pieliecās un ausīs čukstēt sāk, 

Vārdus, kas man atgādina joku.

Nedzirdami ēnas elpo tukšā istabā, 

Pāri tumsai mani smiekli stumjas, 

Vien divas sejas pavīd tukšumā, 

Sēž tur divas - es un manas skumjas.