Ļauj man.

Ļauj man Tevi nepazīt,
Brīdī, kad sitīs atmiņu stunda.
Nav runas par - patīk vai nepatīk,
Nevēlos, lai mani pagātne stumda.

Ļauj sev mani nepazīt,
Zīda elpu lūpās pazudināt.
Gan atnāks cita, stāvēs Tev līdzās,
Tik vien citā dimensijā.

Ļauj man sevi iepazīt,
Un iekrist zeltainā rītā.
Ne Tu mani, mīļais, ne es Tevi,
Nespēsim atstāt pavisam!


- Photo by Dmitry Ageev

Mierinājums.

Kā mierinot, kā apliecinot,
Kāds Tev uz pleca roku liek, -
Un tajā brīdī apklust vēji, 
Siltas zvaigznes sirdī snieg.

Kad mīļums, tā kā blīva straume, 
Izplūst vēnās klusējot.
Pat tad, ja kādam klibos gaume, 
Tu zināsi kā iedvesmot. 

Viens glāsts, kas Tevi nejaušs skāra, 
Domās vienmēr pavadīs,
Tik nesūdzies, ka Tev nav pāra, 
Ja pie manis esi pieradis. 

Ja vien tu.

Ja vien Tu par mani domātu,
Un naktī manu vārdu sauktu,
Es miegā to noteikti dzirdētu,
Pieceltos un pretī Tev trauktu.

Ja vien Tu būtu man blakus,
Skatoties acīs, teiktu, ka mīli,
Es necenstos pierādīt faktus,
Kas sāpināja mums dzīvi.

Ja vien mēs būtu divi vien,
Uz šīs pasaules netaisnīgās,
Vai arī tad mums elpa aizrautos,
Iekustinot dvēseles stīgas?

Es sapņoju naktī.

Es sapņoju naktī, kā apskauj Tu mani,

Es redzu kā citādas lietas tu dari.

Man apkārt ir tumsa, bet jūtu es Tevi,

Un, gredzenu pirkstā, ko vakar man devi.

Lūpas un trīsas, skūpsti un vaidi,

Gluži kā pasakā, raudi vai smaidi,

Bet pienāks tas brīdis, kad viss paliks kluss...

Kuššš!

Es sapņoju naktī, kā mēs kopā abi,

Pa Vērmanes dārzu ejam blakus, mums labi.

Mūsu rokas ir savītas, gredzeni mijas,

Jau desmitus gadus kā kamoli dzijas. 

Es nesaukšu atpakaļ Tevi!

Vasara, ūdens un kaisle,

Tu biji man blakus vienmēr.

Tavi glāsti bij` mana maize,

Un acis, kas apburt vien spēja.

Taču dzīvē notiek visādi,

Kāds atnāk, kāds aiziet un viss.

Mēs laikam bijām dažādi,

Jo nekas vairs nav palicis.

Tu nekad nespēji izprast pats sevi,

Un tieši tāpēc, es mīlēju Tevi.

Sirds dauzās rakstot šīs rindas,

Pāri kauliem plūst asaru tirpas.

Es nesaukšu atpakaļ Tevi,

To laimi, ko kādreiz man devi.

Varbūt laiks dziedēs visas tās rētas,

Sirdī atstās vien atmiņu pēdas.