Vasara, ūdens un kaisle,
Tu biji man blakus vienmēr.
Tavi glāsti bij` mana maize,
Un acis, kas apburt vien spēja.
Taču dzīvē notiek visādi,
Kāds atnāk, kāds aiziet un viss.
Mēs laikam bijām dažādi,
Jo nekas vairs nav palicis.
Tu nekad nespēji izprast pats sevi,
Un tieši tāpēc, es mīlēju Tevi.
Sirds dauzās rakstot šīs rindas,
Pāri kauliem plūst asaru tirpas.
Es nesaukšu atpakaļ Tevi,
To laimi, ko kādreiz man devi.
Varbūt laiks dziedēs visas tās rētas,
Sirdī atstās vien atmiņu pēdas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru