tik plāni mākoņi.

Tik plāni mākoņi kā zīda papīrs
Un saules bultas neaiztur nemaz,
Tik tāls tavs siluets manās acīs,
Ka šodienā vairs neiesniedzas tas.
Ir tikai apziņa,
Ka kaut kur pastāv
Kāds astrolīts, kāds magnētiskais lauks,
Un cilvēks, kurā ieskatījos, domas
Ap to kā puķes plaukst.
Un tajā brīdī
Apstājas laiks,
Brīdī, kad izdzirdu elpu,
Siltu, un maigu.
Tā piesilda telpu.
Un viss...
Klusums paliek atstājot pēdas,
Bet zaudēts vēl nav nekas.
Uzziedēs puķes,
Aizsedzot rētas.
Tava balss mani,-
Vēl kādreiz sauks.

Ziemassvētkos.

Ir Ziemassvētku laiks, un esi Tu man, 
Ārā bērni līksmi dzied "Zvaniņš skan",
Sārtās liesmas kamīnā silda mums sirdi, 
Lūdzu, esi man blakus vēl ilgi, jo ilgi. 

Krīt sniegpārslas mirdzot, tik liegi, 
Esot kopā ar Tevi tik viegli, 
Naktī zvaigznes staro tik augstu, 
Sasildi mani ar savu plaukstu. 

Un atkal jau gads būs aizvadīts, 
Vai ņemsi mani jaunajā līdz? 
Šis sapnis sirdis mums sasaistīs, 
Un klusi čukstēs: "Gan jau drīz!"

mana sirds kvēlojošā kristāla glāzē

mana sirds kvēlojošā kristāla glāzē,
tā raud un smejas, tā augšāmceļas...
mana sirds ietīta zīdainās sāpēs,-
cer...
ja tā uguns iedvestu saprāta dzirksti,
nevis pārvērstu cerības pelnos,
bet nevar jau zināt, kā būtu, ja būtu,
manai sirdij vēl vienas mājas.
muļķa liktenis, izspēlējis kārtējo joku,
gaida - kas notiks tālāk?
laimīgs lietus nolīst, kristāla liesmas nodzēš,
un viss...
mana sirds kvēlojošā kristāla glāzē,
tā raud un smejas, tā augšāmceļas...

Acis.

Gribētos būt stiprākai,
Redzot brīnumu pilnas acis,
Pārvarēt vājuma brīsniņu,
Lai neizceļas jauns tracis.

Šajās maģiskajās acīs veroties,
Piedzīvot vēl vienu kopīgu dienu,
Ar savu sāpi vienoties,
Lai tā neatstāj mani vienu.

Bet jautājums paliek aktuāls,
Ko gan šīs acis vēlas?
Vai meklē tās laimi mākoņos,
Vai vēlas būt puspavērtas?

Tās aplaudē zvaigžņu mūzikai,
Un, iespējams, laternām spožām,
Nopēta mani uz atvadām,
Un iekrāso krāsām košām.

viņa dziesma viņai.

Nemanāma, acīm dziļām,
Tu ienāci istabā manā.
Sirds apstājās, klusēja, valoda sasala,
Es zinu, - Tu esi mana.

Pasaule sastinga, pārstāja griezties,
Kad pirksti mūsējie sakļāvās.
Tavu acu dzīlēs, sevi nespēju piespiest,
Atgūt visu reiz zaudēto.

Tu esi kā saule, kas pustumsā skan,
Un apstaro manu sirdi.
Pastāvēt starā, kas dziestot slīd,
Uz nebūtību, bet spīd.

Es negribu sasteigt, gribu būt īstais,
Uz mirkli, lai apstājas laiks.
Palikt pasaulē visu mainošā,
Pastāvēt mirklim... gaistošam.

Atkārtot!

... Un notika, tas no kā baidījos:

Viņš piepeši palika stāvam,

Un viņa skatieni apvijās

Kā liesmas ap manu stāvu...

Viss viens. Vai par rokām saliktām, -

Vai par vientuļo klusuma skaņu, -

Tos vārdus viņš tomēr nesaka man,

Bet dziesmai liek uzmeklēt mani.

Tik stipra kā klints ir viņa balss,

Nekas nespēj stāties tai pretī,

Vienīgais lūgums uz lūpām man skan -

"Atkārtot!" Izsaki jūtas!

Mākslinieka sapnis.

Dziesma bez skaņas.

Garša bez smaržas.

Ziedi bez ziediem.

Ziema bez sniegiem.

Prasme saskatīt, to, kā nav,

Ir skaistākā dāvana pasniegta Tev,

Pateikt: "Paldies!" un vēl pasmaidīt,

Kādam padarīt dienu par paradīzi!

Lai rūgts būtu salds.

Lai melns būtu balts.

Lai sāpes ir prieks.

Un es, mākslinieks.

Viņam.

Šis agrais rīts man prātā paliks,
Kad aizmirsts būs jau daudz kas cits,
Tas uzsmaržos kā naktsvijoles,
Kā samtains zīda papīrīts.

Šī saruna par tuvām lietām,
Un slēptu strāvu pilnais gaiss,
Tas viss bij` patiess, tīrs un maigs,
Kā dzērves spārna vēziens slaids.

Tas acu skats man sirdī paliks,
Saules bultu piepildīts,
Un visi tikai nāks un aizies,
Būs Tavās rokās mana sirds.

- Photo by Grace