... Un notika, tas no kā baidījos:
Viņš piepeši palika stāvam,
Un viņa skatieni apvijās
Kā liesmas ap manu stāvu...
Viss viens. Vai par rokām saliktām, -
Vai par vientuļo klusuma skaņu, -
Tos vārdus viņš tomēr nesaka man,
Bet dziesmai liek uzmeklēt mani.
Tik stipra kā klints ir viņa balss,
Nekas nespēj stāties tai pretī,
Vienīgais lūgums uz lūpām man skan -
"Atkārtot!" Izsaki jūtas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru