pirmdiena, 2012. gada 5. novembris

viņa dziesma viņai.

Nemanāma, acīm dziļām,
Tu ienāci istabā manā.
Sirds apstājās, klusēja, valoda sasala,
Es zinu, - Tu esi mana.

Pasaule sastinga, pārstāja griezties,
Kad pirksti mūsējie sakļāvās.
Tavu acu dzīlēs, sevi nespēju piespiest,
Atgūt visu reiz zaudēto.

Tu esi kā saule, kas pustumsā skan,
Un apstaro manu sirdi.
Pastāvēt starā, kas dziestot slīd,
Uz nebūtību, bet spīd.

Es negribu sasteigt, gribu būt īstais,
Uz mirkli, lai apstājas laiks.
Palikt pasaulē visu mainošā,
Pastāvēt mirklim... gaistošam.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru