Un saules bultas neaiztur nemaz,
Tik tāls tavs siluets manās acīs,
Ka šodienā vairs neiesniedzas tas.
Ir tikai apziņa,
Ka kaut kur pastāv
Kāds astrolīts, kāds magnētiskais lauks,
Un cilvēks, kurā ieskatījos, domas
Ap to kā puķes plaukst.
Un tajā brīdī
Apstājas laiks,
Brīdī, kad izdzirdu elpu,
Siltu, un maigu.
Tā piesilda telpu.
Un viss...
Klusums paliek atstājot pēdas,
Bet zaudēts vēl nav nekas.
Uzziedēs puķes,
Aizsedzot rētas.
Tava balss mani,-
Vēl kādreiz sauks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru