Mēness.

Mēness - otra pasaules elpa.

Visumā pastāv vēl viena telpa.

Telpa, kur sevi augstāk var celt, 

Mirkli sasaldēt, dzīvību smelt. 

Tavs prāts, kad pilns būs ar dzīves sārņiem, 

Kā gulbju pāris baltiem spārniem, 

Uz mirkli liks Tev apstāties.

Pret sauli mirguļodams skries. 

Atmiņas ilgi uzglabāt nedrīkst,

Tagadnei saki pagātnē nelīst!

Prātam liec saprast, ar sirdi vēl ceri.

Atceries katru, kam laimi Tu devi.

Dziļās pretrunīgās slāpēs, 

Reizēm saulei rietot var sāpēt...

Vai mēģināt akli projām man skriet, 

Vai mēnessgaismā savu sirdi siet?

Caur atmiņu krēslu, 

Šonakt man liekas, 

Ar zudušiem sapņiem, 

Dvēsele tiekas...

Mēness - otra pasaules elpa.

Visumā pastāv vēl viena telpa.

Telpa, kur sevi augstāk var celt, 

Mirkli sasaldēt, dzīvību smelt. 

http://pin.it/XnmUxXz

apmānīts.

Vienmēr kaut kā pietrūks

Kurš tas šoreiz būs?

Kur viņš spēku gūs?

Debess uzplauks ziedos,

Apklusīs mans prāts.

Kad viņš atkal nāks.

Es stāvu. Skatos debesīs.

Pilnmēness vien spīd.

Zvaigžņu pavadīts.

Apmānīts.

Es stāvu. Skatos apvārsnī.

Jūras ūdens spīd.

Viļņu pavadīts.

Apmānīts.

Apmaldījos skaistumā,

Acis aizverot.

Klusi sapņojot.

Stāvot dzīves krastmalā,

Atmiņas šķirstot.

Viņu meklējot.

Es stāvu. skatos pagātnē.

Acu skats man spīd.

Viņa pavadīts.

Apmānīts.

Foto: https://www.pinterest.com/pin/369998925620632711/

Šodien un vienmēr.

       

                                                                                                                

   Kad cita pasaule mums ausīs,

Vai prāts būs tas, kas sirdi klausīs?

Ar Jāņu rītu vienuviet, 

Var miglas tīklos laimi siet.

Mūsu smiekli ir kā kalnu grēdas,

Apklāj visas rūpes, bēdas.

Acīs Tavās redzu vien sevi, 

Līdz ar pasauli, kuru man devi.

No darba, no rūpēm, no svešajām acīm,

Pie Tevis es steigšos vārdus šos sacīt:

Šodien un vienmēr, esi man blakus,

Piepildot manus visslēptākos sapņus.

Pļavas vidū stāvam, atradām vietu, 

Apkārt viss deg uguņu lietū, 

Un slāpes caur lūpām veldzējas, 

Aizmirstot ļaužu valodas.

Un tomēr nevar skaidri zināt, 

Kad sirdī atkal noducinās.

Ja šodien un vienmēr būsi man blakus.

Šodien un vienmēr...

No darba, no rūpēm, no svešajām acīm,

Pie Tevis es steigšos vārdus šos sacīt:

Šodien un vienmēr, esi man blakus,

Piepildot manus visslēptākos sapņus.

Ak, mēs ceļotāji.

Ak, mēs ceļotāji dzīves vilcienā,

Iekāpjam, izkāpjam, pret pašu gribu.

Maldāmies vien elpas vilcienā,

Aizmiglotu skatienu, stacijām pa vidu.

Garos maršrutos noguruma liekti,

Sēžam un veramies tukšumā.

Ja acīm redzami vien ceļazīmju mieti, 

Jāspēj atrast skaisto pat klusumā.

Nedomāt, neminēt, neplānot laiku,

Skaistākais notiks mums nemanot!

Ja nebūtu cerības - nebūtu laimes.

Uzticies mirklim un nosargā to!

Zem rietošās saules tālumā, 

Jaunas draudzības ziedi plaukst.

Tie neziedēs pagātnes sausumā,

Ja pēc tīra cerību lietus tie alkst.

Ik rītu mēs mostamies nenojaušot,

Kurā stacijā dzīve mūs atstās,

Bet sapņojot, smaidot un izdzīvojot,

Ar laiku mēs noteikti spēsim to saprast.

Nedomāt, neminēt, neplānot laiku,

Skaistākais notiks mums nemanot!

Ja nebūtu cerības - nebūtu laimes,

Uzticies mirklim un nosargā to!

Tikšanās.

Vasara, pilsēta, vakars jau vēls,

Ejot pa ielu, man priekšā vīd tēls.

Nezināms, vilinošs, spēcīgs un stalts.

Klusībā saprotu - liktenī kalts.

Pirmie vārdi pār lūpām, kas krīt,

Aizslīd līdz vietai, kur cerība mīt.

Vāja un trausla, tā gaidīja dienu, 

Kas mainītu pasaules uztveres sienu.

Viņa smaržas uzvirmo gaisā uz brīdi,
Reibinot mani, it kā par spīti,
Saprāta balss cenšas noturēt grožos,
Tik viegli, es nokļūstu skāvienos drošos.

Viņš stāsta par sevi, par mūziku, dzeju,
Ar apbrīnu vēroju izcilo seju.
Tik viena doma prātā man skan,
Šim stāstam ir jābūt laimīgam.

Dziļais acu skatiens piepilda sirdi, 

Mana dvēsele kliedz: "Vai Tu mani dzirdi?"

Apvaldīts pieskāriens saplūst ar mirkli,

Un pēkšņi laiks apstājas vien uz acumirkli.

Sajūtas, ko neaprakstīsi vārdos,

Mirkļi, par kuriem nevajag prātot.

Patīkams satraukums piepilda sirdi,

Viņa dvēsele čukst: "Vai tu mani dzirdi?"

Foto: www.pinterest.com/pin/342414377900760807/

Izdzīvo ik dien`.

Pamosties vēl sapņojot, 

Iet gulēt, to nesakot.

Visu dienu pa mākoņiem,

Kas līdzīgi seriāliem.

Svešiniekiem var lielīties, 

Draugiem – atzīties.

Bērniem maigi piekļauties, 

Bet vecākiem pakļauties. 

Mūsu pasaule – atklājums, 

Tavos smieklos skan dzīvīgums,

Vēl viens solis... un varam kļūt par Tiem, 

Par tiem, kuri izdzīvo ik dienu.

Vasara ir mūsu laiks, 

Varavīksnes un lietus svaigs, 

Draugi, alus un saulains rīts, 

Lai nepaliek nebaudīts.

Pamodini to pasauli, 

Kuru ziemas miegā atlaidi, 

Atver acis un ieelpo, 

Šo brīvību burvīgo.

Mūsu pasaule – atklājums, 

Jaunas emocijas, pārsteigums, 

Vēl viens solis... un varam kļūt par Tiem,

Par tiem, kuri izdzīvo ik dienu. 

Katram no Jums ir sava taktika, 

Ziema tālākos plauktos atlikta.

Bet katrai ziemai ir sava vasara,-

Dzīvojiet pasakā!

Tu alksti.

Tu alksti siltu glāstu, draudzības,

Un svešas, vilinošas melodijas...

Sirds nezināmām jūtām piepildās.

Tu nezini, no kurienes tās radušās.

Vien mirklis, nojausma – apbūris tevi kāds, 

Tu sevī ieklausies, dzirdams vien apmulsis prāts.

Vai jaunas cerības aizmālēs kādu rētu?

Vai tomēr trīcēs par pasauli pazaudētu?

Vai ceļos man krist un piedošanu lūgt,

Karstās asarās kā stīgai pušu trūkt.

Tu alksti siltu glāstu, draudzības,

Un svešas, vilinošas melodijas.

Tu nezini, ko teikt, uz kurieni skriet, 

Jo mīļais miers žņaudz elpu ciet.

Manu sirdi silda pavasara elpa, 

Skaidrā reibumā slīkst mana iedomu telpa.

Visas skumjas, raizes dziedot pušu plēš, 

Un lielo, nezināmo baiļu gaismu dzēš. 

Kā brīnumā, es savā sirdī klausos, 

Tā ieskauj mani maigos ziedu kausos.

Mēs katrs kaut ko dārgu sirdī nesam,

Jo pa vienu ceļu atnākuši esam. 

Tu alksti siltu glāstu, draudzības, 

Un svešas vilinošas melodijas...

Es un manas skumjas.

                             

Man lūpas nogurst, saucot Tavu vārdu,

Un Tevi gaidot, acis veras ciet.

Savu sirdi aptīšu ar skārdu,

Lai tās ilgas paliek vienuviet.

Klusi, nedzirdamiem soļiem nāk, 

Mani piespiežot pie sienas, 

Melnas dēles piesūkušās sāk, 

Skaitīt atmiņas un tukšās dienas.

Neredzamas sāpes lēnām plosa mani, 

Taustīdamās, meklē to, kā nav.

"Kur Tu esi?" vārdi izskan skaļi, 

Un pēkšņi skumjas apmulsušas stāv.

Tās skatās, pēta, atkal tuvāk nāk, 

Saudzīgi uz pleca uzliek roku, 

Pieliecās un ausīs čukstēt sāk, 

Vārdus, kas man atgādina joku.

Nedzirdami ēnas elpo tukšā istabā, 

Pāri tumsai mani smiekli stumjas, 

Vien divas sejas pavīd tukšumā, 

Sēž tur divas - es un manas skumjas. 

Patiesības stāsti.

Patiesības stāsti vienmēr īsi ir, 

Varbūt tikai vārdi mūs no laimes šķir? 

Es ieskatos Tev acīs, redzu bailes pagultē

Ietītas tās melos, un manā dvēselē. 

Patiesības stāstiem acīs nogurums, 

Bezgalīgi daudz tas atņem mums.

Tavi vārdi skan tik auksti: "Ej prom! Mani nemeklē!"

Zini, patiesības stāsti - tā ir mana pasaule!

Laiks mūs saņem gūstā,

Ietin melnā pavadā.

Mēs tam līdzi plūstam,

Līdz apkārt nav it nekā.

Šajā melu biezoknī, lūdzu, neapmaldies!

Klusi manai balsij atsaucies.

Es atklāšu Tev savu, balto sapņu valstību.

Roku rokā spēsim, uzveikt spītību.

Patiesības stāstos sevi atrast spēt,

Melno juku laiku uzvarēt.

Cīnoties par sevi, savu vietu pasaulē,

Neaizmirst par laimi, par to, - kur tā jāmeklē. 

Laiks mūs saņem gūstā,

Un līdz laimei nogādā.

Pat brīdī grūtā, 

Mēs paliksim divatā. 

Piecel sēdošos kājās!

Pulkstens rāda piecas pāri septiņiem, 

Es pamostos no vīra mātes bļāvieniem, 

Pie kājas viņai fakts, ka šodien piektdiena, 

Šī diena noteikti vairs nekļūs perfekta.

Pulkstens rāda piecas pāri deviņiem,

Ielas pilnas lēniem, skumjiem cilvēkiem,

Un stāvot pārpildītā dzelzceļ` stacijā

Sajutos kā trakā cirkā arēnā.

Līdz pēkšņi kaut kas smadzenēs man saslēdzās, 

Un apkārt visi vienā dejā iegriezās.

Dejo tur, kur mūzika sauc.

Ja skumji kļūst - nesēdi mājās!

Smejies un priecājies, dejo un līksmojies, 

Piecel sēdošos kājās!

Pulkstens rāda piecas pāri divpadsmit,

Jau atkal visi skraida tā kā apsēsti, 

Centrāltirgus, Ziepniekkalns, vēl stacija.

Steiga, nervu sabrukums, viss kaitina.

Pulkstens rāda piecas pāri pusnaktij, 

Klāt vakars un mēs visi atkal laimīgi.

Jo steiga, nervu sabrukums ir pagātnē, 

Un visi varam skaļi kliegt - klāt ballīte!

Lai atkal smadzenēs man kaut kas saslēdzas, 

Un apkārt visi vienā dejā iegriežas.

Dejo tur, kur mūzika sauc, 

Ja skumji kļūst - nesēdi mājās!

Smejies un priecājies, dejo un līksmojies, 

Piecel sēdošos kājās!

Laiks paiet nemanot, mirkli šo izbaudot, 

Arī ballītēm pienāk reiz beigas.

Bet laiks jau nav nauda

Vai kaimiņa bauda.

Tāpēc, piecelsim sēdošos kājās!

Gribētos, lai ne tikai gribētos.../atziņu vakarā/

Par naudu laimi nenopirksi, 

Tomēr sanāk kaut kā tā:

Labāk raudāt Lambordžini, 

Nekā sestā tramvajā.

Brīvdienās, kad dzīvi svinu, 

Pa kabatai nav it nekas.

Vai tāpēc, ka par daudz es gribu?

Vai vienkārši man neveicas?

Gribētos, lai ne tikai gribētos...

Bet, ko un kāpēc... neatceros.

Piedod savam ienaidniekam, 

Bet atceries kā viņu sauc.

Iedod naudu vijolniekam, 

Kam uz ielas garām trauc. 

Kas pēdējais par dzīvi smejas, 

Tam lēnu pielec tik un tā. 

Tam apkārt flegmātiskas fejas, 

Un poltergeists vēl kabatā. 

Gribētos, lai ne tikai gribētos...

Bet, ko un kāpēc... neatceros.

Dzīvot ir labi, bet labi dzīvot - vēl labāk.

Jo iespēju vairāk,  jo vēlēšanos mazāk.

Gribētos, lai ne tikai gribētos...

(...)

Personīgai Atkāpei. /autors - zināms/

Ja tev kādreiz grūti ir izteikt vārdus,
Tieši tos, kuri nospiež tev sirdi.
Nebaidies, pat ja tie aizbiedēs kādu,
Sirdij nepatiks, ja būsiet šķirti.

Ikviens no mums zina, ka cilvēka prāts
Un jūtas, kas izkrāso dzīvi,
Paliek līdz galam neizdibināts,
Un sapņi kļūst pārāk stīvi.

To nākotni, tagadnei, kas tīkama šķiet,
Melnā atvarā bailes to ieraus.
Tad dzīve kļūs melnbalta, sāpēs mazliet,
Līdz citas rūpes to ieskaus.

Es zinu, ka šobrīd Tu domā par to,
Un ceri, kaut viss būtu vieglāk.
Teikšu īsi, lai vēlāk nav jāmelo:
"Viss ir skaisti, ja pareizi iesāk."

Kas notika?

Kas notika ar patiesību,

Kura pazuda kopā ar nodevību.

Kas notika ar spoguli tīro, 

Kurš rāda seju tik nevainīgu. 

Kas notika ar vārdu: "Piedod",

Tu taču zini, nekad nav par vēlu.

Kas notika ar labajām lietām, 

Lietām, kas deva dzīvības jēgu.

Ieskatīšos pati sev acīs, 

Un teikšu: "Viss kārtībā!"

Klausīšos, ko sirds mana sacīs, 

Tā zinās, kad viss kārtībā. 

Kas notika ar šo pilsētu,

Tā vairs nav tāda kā iepriekš.

Kas notika ar to sarakstu, 

Ar sapņiem, ko atklāji viendien.

Kas notika ar nākotni mūsu?

Dzīvi brīvu bez bailēm.

Kas notika ar Tevi?

Kas notika ar mani? 

Ieskatīšos pati sev acīs, 

Un teikšu: "Viss kārtībā!"

Klausīšos, ko sirds mana sacīs, 

Tā zinās, kad viss kārtībā. 

Par ko gan es varētu kļūt?

Par ko gan es šonakt varētu kļūt?
Kādas krītošas zvaigznes fragments būt.
No netveramiem sapņiem darināts,
Pilns smalku pārdomu un domu krāts.

Par ko gan es šodien varētu kļūt?
Klavesīna melnbaltais taustiņš būt.
No dziesmām, mīlestības, dzīves un mokām,
Plūst spējā smarža kā sandelkokā.

Par ko gan es šorīt varētu kļūt?
Kristāldzidra asaru lāse būt.
Tai meitenei daiļai, kas viena būs rīt,
Tā vēro kā krītoša zvaigzne krīt.

Nekad es dzīvē.

Nekad es dzīvē neesmu varējusi, 
Līdz galam pretī laimei skriet.
Pat saprātu pie sienas piespiedusi, 
Par sevi man vien gribas smiet.

Nekad es dzīvē neesmu mīlējusi, 
Pa īstam, līdz altārim domas, kad skrien.
Cik izdevību garām esmu palaidusi, 
Bet mīlestības nekad nepietiek. 

Nekad es dzīvē neesmu ienīdusi, 
Tik stipri, ka ziediem pat jānovīst.
Mazā kastītē visu slikto savākusi, 
Metu Daugavā iekšā... bet tā, lai nenoslīkst.

aizmirsti lepnumu.

 

Cilvēciņ mazais, gribu teikt tikai vienu,

Aizmirsti lepnumu, atgūsti cieņu.

Ja vien draugi pa pasauli mētātos,

Ak vai, kā mēs cienītu savējos.

Kad Tu sēdi un skaties tālumā,

Piever acis un atgriezies bērnībā.

Laikā, kad netrūka patiesu smieklu,

Kad pateikt:"Piedod!", bija vieglāk par vieglu.

Un Tu sēdi un domā: "Kas mainījies?"

Vārdus vieglāk norīt kā pateikties.

Ja Tu jūti kā lepnums pa vēnām sāk skriet,

Atvadies! Lai ļauj uz priekšu iet.

Ikviens no mums dzīvē ir pieļāvis kļūdas,

Vien jautājums paliek: "Vai mācības gūtas?"

Ja pārpratumi rodas, tad risini tos,

Nevis pazaudē draugus, jau tā, vienīgos.

Nāk logā tavā.

Nāk logā Tavā gaisma kā medus,

Vien ārā spīguļo saltais ledus.

Šķiet pasaulē nav ne briesmu, ne bēdu,

Kaut biežāk blakus Tev atrasties spētu.

Lai kur es ietu gar debesu jumu,

Tu šajā vietā dod patvērumu.

Starp akmens šķembām uz kraujas malas,

Ar Tevi, kaut vai, uz vientuļas salas.

Ļauj man gar peļķēm, smaidot iet garām,

Tevi vērot, ikdienas lietas darām.

Sniegbaltu nakti zīmēt es vēlos,

Jo Tu esi tas, no kā iedvesmu smēlos.

Nāk logā Tavā gaisma kā medus,

Vien ārā jau cīruļo pavasaris.

Šķiet pasaulē nav ne briesmu, ne bēdu, 

Ar Tevi būt kopā, es mūžīgi spētu.

Foto: www.pinterest.com/pin/11329436543099769/