laimīgu jauno.

Jaunais gads mūs atkal jau gaida,

Kad zvaigznes un sniegi kā dimanti mirdz.

Draugi un ģimene apkārt, lai smaida,

Lai brīnumiem notic Tava mīļotā sirds.

Šai naktī, kad straujāk mums asinis rit,

Sirds satraukta gaida: drīz divpadsmit!

Lai kalpo kā neliela paraugstunda,

Brīdis, kad sitīs šī maģiskā stunda.

Jo viss, kas vecajā gadā ir bijis,

Atmiņās stiklainās pārvērtīsies,

Tikai Tavā ziņā būs jaunajā tikties,

Ar cerībām, sapņiem un brīnumiņiem.

        Par spīti ikdienišķībai, lai uzplaukst brīnumi arī Jūsu dzīvē!

Laimīgu Jauno!

 

Foto: www.pinterest.com/pin/23081016811911017/

kā mīli mani tu.

Kā mīli mani Tu? Jel stāsti, pastāsti! -

Es Tevi tiešām mīlu ļoti, ļoti

Tik nespēju šo mīlu p a s t ā s t ī t:

Man tādi ģēnijiski vārdi vēl nav doti.

Zied sniegota pļava, kad vēji zemi šausta,

Un saule janvārī pret pavasari lec,

To būtība mums paliek neizpausta.

Ar skatienu savu sirdī siltumu dedz.

Un tad, kad sārti mēness stari,

Šai naktij mirdzēšanu dos,

mēs atkal sakausēti spēsim,

Aiz horizonta aizauļot.

Kā mīli mani Tu? Jel stāsti, pastāsti! -

Es Tevi tiešām gaidu ļoti, ļoti,

Gan savu sirdi reiz man atdosi,

Un būs mums ģēnijiski vārdi doti.

Foto: www.pinterest.com/pin/472244710904244386/

Esi visā, ko dari.

Laime - tas ir piepildīts laiks,
Lai raisās darbi, lai raisās smaids.
Esi visā, ko dari, lai zūd ikviens traips,
Mācies dvēseli uzburt, lai solis ir raits.

Katra diena ir citāda, ja izdomas prieks,
Tevi baro ar dīvainu spēku.
Iedvesma, sapņi, acīs iztēles spiets,
Lai to visu piepildīt spētu.

Ja vēlies savas dzīves kalējs būt,
Atver acis vēl plašāk vaļā.
Un nebaidies, ja kautkur pavediens zūd,
Dari vēlreiz, vien šoreiz vēl skaļāk!

lai labi sapņi.

Guli, un lai labi sapņi Tev,
Kaislība tik dziļi zemē rūgst
Vismaz sapņus neviens neatņem
Netirgo uz drūmās ielas stūra.
Sapnis arī mūsu satikšanās,
Tā ir spēle, kurā nepiekrāpj.
Un mēs izdomājam jaunus apstākļus,
Ar ko satikšanos atrunāt,
Baltā mežā šonakt stindzinoši,
Baltā mežā šonakt neizkūst, -
Kurš no ledus darināja rozi,
Kurš no sniega darināja mūri...
Guli, un lai labi sapņi Tev.

Man nav vienalga.

Man nav vienalga, kāds Tu esi,
Ko katrreiz domā - smej vai raudi
Un kādu sāpi krūtīs nesi,
Cik esi labestīgs, cik skaudīgs?

Jo viss, ko izjūti, ko dari,
Ir daļa no manas pasaules.
Ir mani veidot - tavā varā,
Ko pacietīgi jūtu es.

Tik neuzkrītoši un smalki
Kā mākslas darbu mākslinieks,
Kur vajadzīgs gan prāts, gan alkas,
Gan sūrais radītāja prieks.

pie tevis.

Pie Tevis manām domām jānoturas

Kad apkārt maldu zvaigznes blāv, -

Un kāds ar nonēsātām puķēm

Ik vakarus aiz durvīm stāv.

Kāds skatījās man toreiz cauri,

Bet neredzēja it neko,

Visapkārt bij` tukši maldi,

Kuriem pat negribot jāseko.

Vai to, kas būs, vai to, kas nāks, 

Tu dažbrīd nesajūti?

Ka gandrīz viss ir citādāks,

Mirkli pēc mirkļa, vai jūti?

Kā varu es nebūt, kas esmu?

Kas neesmu, - kā varu būt?

Dažs jūnija jasmīnu dvesmu,

Pat decembra puteņos jūt...

Pamosties naktī.

Pamosties naktī, mosties un sajust - nāk.

Vēl neaptverot, vēl neapzinoties, bet sajust - nāk.

Ausij nedzirdama, acij neredzama,

Prātam nepieņemama

Sāpe nāk.

Nomierini.

Pāries, pārsāpēs, aizmirsīsies.

Nomierini.

Mazos burvju vārdus no bērnības mini.

Pāries, pārsāpēs, aizmirsīsies.

Noticēsi brīnumam, pazudīs uz visiem laikiem,

Šī kaitinoši paredzamā sāpe.

Tikai nebīsties, nepadodies,

Neaizslēdz savu sirdi pavisam,

jo caur aizslēgtām durvīm tā neaizies.

Pamosties naktī, mosties un sajust - nāk.

Vēl neaptverot, vēl neapzinoties, bet sajust - nāk.

Ausij nedzirdama, acij neredzama,

Prātam nepieņemama

Mīlestība nāk.

Atzīsties!

Lūdzu, apstājies!
Lai mūsu skatieni satiekās.
Klusējot, pieskaries,
Un neko neprasot - atzīsties!

Rokas ceļas glāstīt,
bet tomēr nedroši lejup krīt,
Sevi attaisnojot: Rīt.
Vai pirmo soli spert man,
Vai kādu brīdi nogaidīt?
Nē, labāk rīt.

Lūdzu, apstājies!
Lai mūsu skatieni satiekās.
Klusējot, pieskaries,
Un neko neprasot - atzīsties!

tik plāni mākoņi.

Tik plāni mākoņi kā zīda papīrs
Un saules bultas neaiztur nemaz,
Tik tāls tavs siluets manās acīs,
Ka šodienā vairs neiesniedzas tas.
Ir tikai apziņa,
Ka kaut kur pastāv
Kāds astrolīts, kāds magnētiskais lauks,
Un cilvēks, kurā ieskatījos, domas
Ap to kā puķes plaukst.
Un tajā brīdī
Apstājas laiks,
Brīdī, kad izdzirdu elpu,
Siltu, un maigu.
Tā piesilda telpu.
Un viss...
Klusums paliek atstājot pēdas,
Bet zaudēts vēl nav nekas.
Uzziedēs puķes,
Aizsedzot rētas.
Tava balss mani,-
Vēl kādreiz sauks.

Ziemassvētkos.

Ir Ziemassvētku laiks, un esi Tu man, 
Ārā bērni līksmi dzied "Zvaniņš skan",
Sārtās liesmas kamīnā silda mums sirdi, 
Lūdzu, esi man blakus vēl ilgi, jo ilgi. 

Krīt sniegpārslas mirdzot, tik liegi, 
Esot kopā ar Tevi tik viegli, 
Naktī zvaigznes staro tik augstu, 
Sasildi mani ar savu plaukstu. 

Un atkal jau gads būs aizvadīts, 
Vai ņemsi mani jaunajā līdz? 
Šis sapnis sirdis mums sasaistīs, 
Un klusi čukstēs: "Gan jau drīz!"

mana sirds kvēlojošā kristāla glāzē

mana sirds kvēlojošā kristāla glāzē,
tā raud un smejas, tā augšāmceļas...
mana sirds ietīta zīdainās sāpēs,-
cer...
ja tā uguns iedvestu saprāta dzirksti,
nevis pārvērstu cerības pelnos,
bet nevar jau zināt, kā būtu, ja būtu,
manai sirdij vēl vienas mājas.
muļķa liktenis, izspēlējis kārtējo joku,
gaida - kas notiks tālāk?
laimīgs lietus nolīst, kristāla liesmas nodzēš,
un viss...
mana sirds kvēlojošā kristāla glāzē,
tā raud un smejas, tā augšāmceļas...

Acis.

Gribētos būt stiprākai,
Redzot brīnumu pilnas acis,
Pārvarēt vājuma brīsniņu,
Lai neizceļas jauns tracis.

Šajās maģiskajās acīs veroties,
Piedzīvot vēl vienu kopīgu dienu,
Ar savu sāpi vienoties,
Lai tā neatstāj mani vienu.

Bet jautājums paliek aktuāls,
Ko gan šīs acis vēlas?
Vai meklē tās laimi mākoņos,
Vai vēlas būt puspavērtas?

Tās aplaudē zvaigžņu mūzikai,
Un, iespējams, laternām spožām,
Nopēta mani uz atvadām,
Un iekrāso krāsām košām.

viņa dziesma viņai.

Nemanāma, acīm dziļām,
Tu ienāci istabā manā.
Sirds apstājās, klusēja, valoda sasala,
Es zinu, - Tu esi mana.

Pasaule sastinga, pārstāja griezties,
Kad pirksti mūsējie sakļāvās.
Tavu acu dzīlēs, sevi nespēju piespiest,
Atgūt visu reiz zaudēto.

Tu esi kā saule, kas pustumsā skan,
Un apstaro manu sirdi.
Pastāvēt starā, kas dziestot slīd,
Uz nebūtību, bet spīd.

Es negribu sasteigt, gribu būt īstais,
Uz mirkli, lai apstājas laiks.
Palikt pasaulē visu mainošā,
Pastāvēt mirklim... gaistošam.

Atkārtot!

... Un notika, tas no kā baidījos:

Viņš piepeši palika stāvam,

Un viņa skatieni apvijās

Kā liesmas ap manu stāvu...

Viss viens. Vai par rokām saliktām, -

Vai par vientuļo klusuma skaņu, -

Tos vārdus viņš tomēr nesaka man,

Bet dziesmai liek uzmeklēt mani.

Tik stipra kā klints ir viņa balss,

Nekas nespēj stāties tai pretī,

Vienīgais lūgums uz lūpām man skan -

"Atkārtot!" Izsaki jūtas!

Mākslinieka sapnis.

Dziesma bez skaņas.

Garša bez smaržas.

Ziedi bez ziediem.

Ziema bez sniegiem.

Prasme saskatīt, to, kā nav,

Ir skaistākā dāvana pasniegta Tev,

Pateikt: "Paldies!" un vēl pasmaidīt,

Kādam padarīt dienu par paradīzi!

Lai rūgts būtu salds.

Lai melns būtu balts.

Lai sāpes ir prieks.

Un es, mākslinieks.

Viņam.

Šis agrais rīts man prātā paliks,
Kad aizmirsts būs jau daudz kas cits,
Tas uzsmaržos kā naktsvijoles,
Kā samtains zīda papīrīts.

Šī saruna par tuvām lietām,
Un slēptu strāvu pilnais gaiss,
Tas viss bij` patiess, tīrs un maigs,
Kā dzērves spārna vēziens slaids.

Tas acu skats man sirdī paliks,
Saules bultu piepildīts,
Un visi tikai nāks un aizies,
Būs Tavās rokās mana sirds.

- Photo by Grace

Ļauj man.

Ļauj man Tevi nepazīt,
Brīdī, kad sitīs atmiņu stunda.
Nav runas par - patīk vai nepatīk,
Nevēlos, lai mani pagātne stumda.

Ļauj sev mani nepazīt,
Zīda elpu lūpās pazudināt.
Gan atnāks cita, stāvēs Tev līdzās,
Tik vien citā dimensijā.

Ļauj man sevi iepazīt,
Un iekrist zeltainā rītā.
Ne Tu mani, mīļais, ne es Tevi,
Nespēsim atstāt pavisam!


- Photo by Dmitry Ageev

Mierinājums.

Kā mierinot, kā apliecinot,
Kāds Tev uz pleca roku liek, -
Un tajā brīdī apklust vēji, 
Siltas zvaigznes sirdī snieg.

Kad mīļums, tā kā blīva straume, 
Izplūst vēnās klusējot.
Pat tad, ja kādam klibos gaume, 
Tu zināsi kā iedvesmot. 

Viens glāsts, kas Tevi nejaušs skāra, 
Domās vienmēr pavadīs,
Tik nesūdzies, ka Tev nav pāra, 
Ja pie manis esi pieradis. 

Ja vien tu.

Ja vien Tu par mani domātu,
Un naktī manu vārdu sauktu,
Es miegā to noteikti dzirdētu,
Pieceltos un pretī Tev trauktu.

Ja vien Tu būtu man blakus,
Skatoties acīs, teiktu, ka mīli,
Es necenstos pierādīt faktus,
Kas sāpināja mums dzīvi.

Ja vien mēs būtu divi vien,
Uz šīs pasaules netaisnīgās,
Vai arī tad mums elpa aizrautos,
Iekustinot dvēseles stīgas?

Es sapņoju naktī.

Es sapņoju naktī, kā apskauj Tu mani,

Es redzu kā citādas lietas tu dari.

Man apkārt ir tumsa, bet jūtu es Tevi,

Un, gredzenu pirkstā, ko vakar man devi.

Lūpas un trīsas, skūpsti un vaidi,

Gluži kā pasakā, raudi vai smaidi,

Bet pienāks tas brīdis, kad viss paliks kluss...

Kuššš!

Es sapņoju naktī, kā mēs kopā abi,

Pa Vērmanes dārzu ejam blakus, mums labi.

Mūsu rokas ir savītas, gredzeni mijas,

Jau desmitus gadus kā kamoli dzijas. 

Es nesaukšu atpakaļ Tevi!

Vasara, ūdens un kaisle,

Tu biji man blakus vienmēr.

Tavi glāsti bij` mana maize,

Un acis, kas apburt vien spēja.

Taču dzīvē notiek visādi,

Kāds atnāk, kāds aiziet un viss.

Mēs laikam bijām dažādi,

Jo nekas vairs nav palicis.

Tu nekad nespēji izprast pats sevi,

Un tieši tāpēc, es mīlēju Tevi.

Sirds dauzās rakstot šīs rindas,

Pāri kauliem plūst asaru tirpas.

Es nesaukšu atpakaļ Tevi,

To laimi, ko kādreiz man devi.

Varbūt laiks dziedēs visas tās rētas,

Sirdī atstās vien atmiņu pēdas.